Pēc tam, kad bija ienācis nākamais pasūtījums, sākām būvēt kārtējo dārza tualeti. Ņēmām vērā pieredzi, veicām nelielas izmaiņas konstrukcijā un cēlām augšā.
Par laimi, lielais karstums bija pagājis, un varēja baudīt skaistu, sausu un saulainu laiku nesteidzīgai būvēšanai.
Sākumā guļus sastiprinājām vienu sānu sienu un pieslējām stāvus.
Pēc tam otru. Sienas stāvus tur atbalsta koks, kas piestiprināts ar naglu.
Nākamais uzdevums ir abas sānu sienas sastiprināt kopā un pielikt stabilizējošu faktoru – aizmugures plāksni, tā vienlaikus iegūstot pareizus leņķus.
Protams, vajag jumtu. Tas ir tapis praktisks un neliels, jo no lielām pārkarēm tāpat nekāda dižā labuma nav. Mazu jumtu gatavā veidā varēs ielikt mašīnā un uz vietas vienkārši uzlikt virsū un pieskrūvēt no iekšpuses aiz ausīm, kas šim nolūkam tam ir piestiprinātas.
Nekādā gadījumā nelīmējiet polikarbonāta rulli ar līmlenti! Līme ir stiprāka par lentes materiālu, attiecīgi noplīsušos gabalus ir ļoti, ļoti grūti dabūt nost. Plastmasas rulli vajag sasiet ar kaut ko sienamu, vēlams divās vai trijās vietās. Sienamais nedrīkst būt ļoti tievs, jo iegraužas polikarbonātā un griež to daļās.
Pielikām arī sēžamās kastes sieniņu. Tā ir jāliek tagad, jo vēlāk to nevarēs izdarīt.
Ir gatavs aizmugurējais vāks, ko vienkārši noņem un tiek klāt plastmasas kastei ar sakrāto labumu. Jāsaka, ka stiprināšanas mehānismu, kas ir vienkāršs kā cirvis, nācās pārtaisīt trīs reizes, jo nebija ņemti vērā pilnīgi visi faktori.
Grīda no biezā 30mm finiera ir izzāģēta un ielikta vietā. Kurš lika pirkt tik biezu finieri? Tas taču ir smags, un to ļoti jūt, ja ir vairākas reizes jāpiemēra un jācilā iekšā un ārā…
Karkasa brusas ir 45×45 mm, savienojumi nav tik noturīgi kā pirmajai mazmājiņai, tāpēc kaut kas jādara, lai durvju aile neļodzītos. Pielikām augšā stabilizējošu plāksni.
Tā kā zinoši cilvēki pirmās tualetes taisīšanas laikā pastāstīja vairākas interesantas lietas par cilvēka anatomiju un nokārtošanās īpatnībām, tad ir vien jāmeklē kaut kāds plastmasas gabals, ko pielikt attēlā atzīmētajā vietā, lai pasargātu koka konstrukciju.
Pēc krietnas zāģēšanas (caurumam aizgāja vesels figūrzāģa akumulators), frēzēšanas un slīpēšanas, un malu apstrādāšanas ar eļļu sēdvieta arī ir gatava un ielikta savā vietā.
Izskatās, ka viss ir savās vietās, atliek tikai durvis.
Kad tika atrisinātas problēmas ar durvīm – mēbeļu rokturi tām īsti neder, nācās uztaisīt rokturi no koka, kā arī vilties krampīša izmantošanā un atklāt, ka aizšaujamajam vajag vairāk vietas, – pienāca laiks noslaucīt ārpuses sienas no pielipušajām skaidām, to pašu izdarīt iekšpusē, noslaucīt sēdvirsmu, izpucēt grīdu, ielikt brilli un nofotografēt āra tualeti visā godībā.
Jāatzīmē, ka iekšā ir gaišs, jo jumts ir no caurspīdīga polikarbonāta. Vietas iekšā ir ļoti maz, tāpēc, lai varētu vairāk parādīt, jāpiecieš optiskas īpatnības.
Kā redzams, fotoaparāts bez zibspuldzes spēj parādīt aizvērtas durvis no iekšpuses, tātad gaismas pietiek papilnam.
Atliek vēl izdarīt vairākus sīkumus, un tualete ir uzcelta.
Kopā celšanā pagāja piecas pilnas darba dienas. Tas neskaitot pamata liešanu, materiālu sagādāšanu, piegādi un uzstādīšanu.
Kad aizbraucām pie klienta, mūs sagaidīja pārsteigums – ar mašīnu nevar piebraukt, apkārt sēta, vārtiņi šauri. Ko nu? Viengabala pamats ir ļoti smags, panest to nevaram. Tualete arī ir vienā gabalā. Kā dabūt cauri pagalmam?
Nokomunicēts jau bija pareizi – piebraukt var ļoti labi. Līdz vārtiņiem…
Kā ir, tā ir. Pabēdājāmies, pameklējām risinājumus, un atradām. Tualeti atvieglojām no smagākajām daļām un pārcēlām pāri sētai.
Ar smago pamatu arī tikām galā. Aizripinājām uz trijām apaļām malkas pagalēm.
Bet nu, ar to pilnīgi gatavu tualešu ražošanu un viengabala pamatu taisīšanu pārtraucām. Tādas pūles neatmaksājas.
